Šovasar jau trešo vasaru pēc kārtas apmeklēju ISSP rīkoto fotoskolu Ludzā. Rakstot “trešo” sajutos bezgala vecs. Un pēc šīm trim reizēm esmu nonācis pie secinājuma, ka, jo vairāk es tur braucu, jo mazāk es kaut ko par fotogrāfiju saprotu. Tas labi vai slikti, kas to lai zin. Šoreiz, tiku uzņemts pie Mehmeta Kismeta – Black and white photography: THE LIGHT IN THE URBAN LANDSCAPE.

Tā bija mana otrā prioritāte, jo, kad iesniedzu savu pieteikumu, nebija vēl izziņots 5.grupas gurū [Vanessa Winship - kura noteikti mani interesētu vairāk]. Kā pirmo prioritāti izvēlējos grupu, kuru vadīja Iveta Vaivode un Alexander Gronsky, taču tur netiku ieskaitīts. Bet nu priecīgs, ka vispār tiku, devos baudīt Ludzas priekus.

Jāsaka godīgi – ar izvēli es biju kļūdijies. Tā nebija man īstā vieta, jo tik dziļi un smalki es melnbalto fotogrāfiju nepārzinu. Gaisotne valdija stipri tehniska, līdz dikti smalkām niansēm. Izteikti melnbaltās ["slapjās"] fotogrāfijas cienītāji gan varēja baudīt šo laiku kā smalku vīnu.

Tad nu saturiskās un +/- tēmai atbilstošās iedvesmas meklējumos devos pie kaimiņu grupām, kur ik pa brīdim iebāzu savu degunu. Ārā nedzina, tas forši :).

Tad nu tā klīstot, dokomentēju notiekošo apkārt ar telefonu. Ar to arī pamanījos nokļūt avīzes pirmajā lapā.

Gala darbs, kā jau ierasts, man sagādāja zināmas grūtības – kā jau daudziem tik īsā laikā. Centos turēties pie tēmas un, iespējams, pārāk burtiski to realizēju. Te nu mans veikums .

5.17 AM

Tā nu mums tur gāja. Te ir atrodamas vairāk bildes ar dokumentāciju.

Un jā. Kā jau katru gadu – izstādes gala video – ko kaut kā aizsāka jau no paša pirmā gada. Te nu  izstādes dienā – tika atrasts veids, ka ar telefonu var arī filmēt. Tad nu video ar bildēm + video. Video veidots kopā ar Kasparu Breidaku.

ISSP 2009 is over : the ISSP Exhibition in Ludza from 86mm on Vimeo.

Un kā jau katru gadu – nodrukājās ISSP darbu katalogs. Šoreiz kartiņu formātā.

Kādā jaukā dienā Anna pastāstija, ka abas ar Kristīni ir izdomājušas tādu mazu uzdevumu. Iedeva 11 vārdus un teica – še sabildē sevi. Tā nu tas arī notika. Katrs savā nostūrī sabildējām, 10 sekundes + filmu kameras. Man diemžēl vai par laimi – nācās to darīt 2x, jo pirmājā reizē bij negadījums ar filmu. Bet nu te nu viss apskatāms kopā. [iepriekšējā pavasarī mums kopā tapa Puķu pavasaris]

gribēji redzēt lielākos izmēros ?

        [Vairāk bildes]  

Iepriekšējā vasarā piedalijos projektā Robeža, kas vieno [vairāk par projektu projekta mājas lapā]. Nu dien pārsteidzoša mums tā Latvia ir.Daudzie kilometri , kas tika veikti pa pierobežas ceļiem , atvēra jaunas un jaunas durvis uz kādu stāstu , dzīvi vai notikumu. Cilvēki  ārpus pilsētām ir daudz atvērtāki, dabiskāki un tīrāki[dvēseliski]. Atkārtoti varēja secināt, ka dikti maz es zinu par paša zemi kurā dzīvoju.Ciemojāmies gan lauku sētās, mežu plašumos un pilsētu ēdnīcās. Laiks tur rit lēnāk. Laika ritmu diktē daba un dabas procesi.

Projekts noslēdzās ar izstādi Rīgas pasažieru ostā.

Paldies Kasparam un pārējiem labajiem ļaudīm, kas ieguldija dikti daudz spēka un laika projekta tapšanā – norisē.

Mājas. Esmu es mājās. Te dikti smaržo pēc vasaras un garšo pēc .. pēc ;) . Ir sajūta, ka atgriezos no citas pasaules. Citas apziņas pasaules – bez laika mērvienībām. Par to visu vēl domas tiek apkopotas, bet Te ir tik labi.